TOMS AUNIŅŠ

MEDITĀCIJA. MADONA 

Iztēlojoties, ka visa dzīves pieredze ir bezgalīgs okeāns, katra meditēšanas reize ir kā atgriezšanās pie bojas, kas savā vietā droši turas virs ūdens. Tiklīdz meditācija beidzas, varu peldēt vai nirt bezgalīgi tālu, neuztraucoties, ka varētu neatgriezties vai apmaldīties, jo zinu, ka dienas beigās es atkal pie tās atgriezīšos. Tiek iegūta paļāvība notiekošajam, kas izriet no vēl viena apstākļa ar ko man asociācijas meditācija - 

Brīvība no nepieciešamības veikt jebkādas izvēles jeb spēja pilnībā funkcionēt bez nepieciešamības jebko kontrolēt. Pateicoties šai paļāvībai atbrīvojas prāta telpa jaunām funkcijām un uzdevumiem. Izveidojas autopilota vai cruise control režīms, kurā daļa vadības norisinās autonomi. Viens regulārs paradums jeb rutīna noved pie cita un tas pie nākamās. Šādi izveidojas optimāls paradumu kopums jeb rutīna, kas ļauj ievērojami samazināt stresu un nedrošību līdz minimumam. 

Meditācija ne vienmēr ir baudāma un veicama labprātīgi, nereti sevi ir jāpiespiež to darīt un tas kalpo kā gribasspēka treniņš un apliecinājums un tiklīdz ir nedaudz uztrennēta griba, tas ļauj to vēl vairāk izmantot arī citās ikdienas izpausmēs, kuru realizēšanai nepieciešams gribasspēks. Kļūst vieglāk sevi motivēt uz fiziskām aktivitātēm, mēs gūstam ieskatu labumos, ko sniedz veselīgas aktivitātes, iespējams kļūst vieglāk retāk uzsmēķēt, iedzert, jo ir skaidrs, ka labi justies ir patīkami un tā šis PROCESS domino efektā līdz kādam brīdim turpinās. Fokuss var pazust, var nedaudz izplūst, tad atkal jāpārorientējas, jāpārkalibrējas. Varbūt nepieciešams ko atsvaidzināt praksē, varbūt, pati meditācija var nebūt īstā. 

Meditējot atbrīvojos no liekā. Nereti neapzināti asociējam garīgumu kā kādu īpašu spēju, iemaņu vai atribūtu kopumu, kuras iemantojam kā kādas superspējas, bet savā pieredzē novēroju pretējo - jo ilgāk un pastāvīgāk meditēju, jo vairāk atbrīvojos no liekas nastas, liekiem uzskatiem un uzslāņojumiem. Garīgums nevis kā papildus saistības un pienākumi, nevis savas personas saistīšana ar noteiktiem rituāliem, uzskatu un vērtību sistēmām un priekštata par to, kas ir pareizi vai kas nav. Drīzāk kā atbrīvošanās no liekā, līdz brīžiem vispār nekāda dzīves pieredzes nasta vairs nav novērojama. 

Ir dažādas meditācijas - koncentrāšanās uz objektu, uz elpu, uz elpu ar aizvērtām acīm, uz mantru, kura iztēlē tiek skaitīta, vai balsī, staigājošā, elpojošā, dejojošā, vienatnē, grupā. Arī kristiešu lūgšanas var būt sava veida meditācija, var meditēt skatoties uz gleznu, vai gaismu, klausoties mūziku vai dabu. Katram kāda būs tuvāka kaut gan šķiet, ka to ietekme ir diezgan universāla par ko liecina tas, ka atsevišķos gadījumos šīs tehnikas nemainīgas pastāv jau tūkstošiem gadu. Meditācijām ir sarežģītības un iedarbības līmeņi.

Prāta atbrīvošana notiek caur tā koncentrēšanu uz kādu vienu paša izvēlētu objektu vai procesu. Kamēr prāts uz to ir koncentrēts, pārējais prāts atpūšas.

Mūsu prāts nemitīgi rosās, risina problēmas, jo to nav atrod tās. Visā mums pieejamajā dabā, kā introspektīvajā tā arī eksteroceptīvajā novērojama viena universāla likumsakarība - daba mīl cikliskumu, sava veida On/Off režīmu. Jebkuri kontrasti veicina veselīgu dinamiku - dabas cikli, temperatūru maiņas, diena - nakts, nomods - miegs, muskuļu noslodze un atpūta, ēšana - neēšana, tāpat arī prāta aktīvais un neaktīvais režīms. 

Deivids Linčs atbildot uz jautājumu vai meditācija padara cilvēku labāku atbildēja, ka tā mūs padara par to, kas mēs esam.

Meditācijas prakse kā trajektorija iziešanai izplatījumā - lai tiktu ārā no zemeslodes jātiek cauri mūsu pašu radītajam kosmisko atkritumu slānim. Tiekot tam cauri atklājas jauni apvāršņi.

-Toms Auniņš-