Reinis Hofmanis 

Telpa Nr. 13

MABOCA galerijā Visuma Centrs 2

"Telpas, kas nav domātas skatīšanai, bet bez kurām pilsēta nevar pastāvēt. Tās ir neredzamais karkass, pilsētas asinsrite – tehniskās telpas, apkalpes koridori, inženierkomunikāciju šahtas, sūkņu stacijas un katlu telpas. Šīs struktūras pilsētā organizē plūsmu, nosaka piekļuvi un iemieso neredzamu varas loģiku.
Industriālie mezgli, savijušās caurules un infrastruktūras tukšumi var šķist haotiski vai absurdi, taču tajos ir iekšēja loģika un vizuāls spriegums. Kā raksta mediju teorētiķis Braiens Larkins, infrastruktūra nav tikai tehniska sistēma – tā ir arī kultūras forma, kas strukturē, kā cilvēki dzīvo, uztver pasauli un saprot sabiedrību. Vadi un kabeļi nav tikai informācijas vai enerģijas nesēji – tie pauž redzamus un neredzamus politiskus, sociālus un estētiskus vēstījumus.
Komunikācijas sistēmas organizē sociālās attiecības: piekļuve elektrībai, ūdenim vai
internetam nosaka, kas tiek iekļauts vai izslēgts. Tā iemieso varas mehānismus, kas bieži ir
tikpat neredzami kā pašas komunikācijas.
Vienlaikus infrastruktūra pastāv pieklusinātas redzamības stāvoklī — starp fonu un
priekšplānu. Lielāko daļu laika tā darbojas klusi un netiek apšaubīta. Mēs pamanām
komunikāciju esamību, kad rodas to traucējumi: elektroapgādes pārtraukumi, plīsušas
caurules, sistēmu kļūmes. Šie sabrukuma mirkļi rada to, ko filozofe Suzanna Leja Stāra dēvē par “sabojāšanos kā atklāsmi”: nezināmais kļūst redzams, un mēs saskaramies ar trauslajām sistēmām, no kurām esam atkarīgi. Šīs sistēmas nav tikai fiziskas – tās iegūst nozīmi praksē, caur cilvēku mijiedarbību ar tām. Vieniem tās ir uzticamas un stabilas, citiem – trauslas, neregulāras vai nepieejamas. Šajā nevienlīdzībā, kas iemiesota infrastruktūrā, nav tikai materiālais aspekts, bet arī dziļi sociāls.
Infrastruktūra ir arī solījums. Tā projicē attīstības, normalitātes un iekļaušanas vīziju –
vēstījumu par nākotni, kas iemiesots caurulēs, vados un signālos. Tomēr šis solījums var
pārvērsties gaidīšanā, īpaši tur, kur piekļuve ir nepilnīga vai pastāvīgi “gandrīz klāt”. Tā ir
politika, kas izpaužas caur materiāliem tīkliem. Lielākajai daļai, arī man, šo sistēmu loģika un nolūks paliek apslēpts. Taču mēs joprojām esam no tām atkarīgi. Šo struktūru formālā
stingrība un absurdais skaistums pauž aukstu, sakārtotu loģiku. Tomēr tieši nepilnībās tās
atklājas kā pārsteidzoši cilvēcīgas.

Paldies Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Latvijas Nacionālajai operai un baletam par piekļuves nodrošināšanun savai infrastruktūrai!"

Foto dokumentācijas autore: Līga Spunde